“Are you my Angel?”
Allen Ginsberg, A Supermarket in California
Jā, es esmu tavs eņģelis, šovakar izdzīts no debesīm ietīt tev celofānā gurušu, vītušu
ābolīti, kuru tik daudzreiz vienas kāras rokas devušas otrām. Izpārdošana šonakt:
zaļi augļi ar atlaidēm, mirusi miesa uz nomaksu.
Neteic nevienam, es esmu tavs eņģelis, Mikelandželo izdreijāts Dāvids. Ja šonakt
skūpstītu manas plaukstas, dzinkstētu pirkstu kauliņu porcelāns. “Tavas debesis
acu krāsā”, sēktu man ausī, jo esi dzejnieks. Nez, cik tu dabūtu, izjaucis mani un
detaļās pārdevis patiltes utenī? Pudeli džina, ko viebjoties tukšot ar upeņu zapti
miroņiem pilnas istabas krēslā, kopā ar svešu veci no bāra. Viņš apreibis muldēs
par tankiem, promejot nozags tev naudas maku.
Šonakt aiz katras letes pa eņģelim, vai nav tiesa, ikviens smaida platāk, nekā
darba līgumā pieprasīts. Maiņa beidzas, tie, savicinājuši spārniņus, aiztrauc uz
pustukšām istabām ar kailu spuldzi un krāsni kaktā, kur vēsās rokas saņems un
nomutēs kādu mīļu un sprogainu galvu.
Kungs aiz tevis jau skaita naudu. Varbūt visas plūmes un banānus, varbūt visu
lieltirgotavu viņš nopirks, un mani piedevām. Noliks plauktā aiz stiklotām
durvīm, bieži slaucīs ar astru slotiņu, debesis pulēs ar plīša strēmeli.
Neklaigā, neplāties. Žigli izvelc no kabatām gurķus, palūdz, lai tevi aizved uz mājām.
Neskumsti, uzraksti dzejolīti.
